Ieradums, kas pamatīgi sabojā privāto budžetu

Trīspadsmit individuālie vientulības gadījumi veido daiļrunīgu kolektīvu tēlu.. Nav tik viegli pateikt, kur beidzas ilgas pēc mīlestības, sapratnes, otra cilvēka klātbūtnes un sākas vēlme izmantot otru kā materiālā pamata, drošības vai vienkārši fiziska atspaida garantu. Tiek runātas visizplatītākās klišejas par literātiem un viņu privāto dzīvi, ar patosu deklamēti dzejoļi. Režisora A.Hermaņa un aktieru B.Brokas, V.Daudziņa, G.Zariņas, Ģ.Krūmiņa, K.Znotiņa kopīgi veidotais uzvedums, kurš tapis garā improvizāciju gaitā, kopīgi radot arī tekstu, kaut kādā mērā turpina Garās dzīves un Latviešu stāstu pieredzi. Ieradums, kas pamatīgi sabojā privāto budžetu. Zināms jau, ka stāstnieka lomu esi labi apguvis, bet šoreiz esmu pārliecinājusies, ka esi kļuvis dramaturgs pa īstam. Hermanim izrādes veidošanā piedalījušies seši aktie­ri - Guna Zariņa, Baiba Broka, Vi­lis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kas­pars Znotiņš un Andris Keišs. Bet vienu no aizkustinošākajām ainām G.Zariņa un Ģ.Krūmiņš nospēlē pašā finālā, kad viņu varoņi ir dziedātā­ji, ko savieno un ari izšķir dziesmu svētki. Kā ilgotais princis Tu apskāvi savu pelnrušķīti - latviešu tautu, un dzima brīnišķīgs bērns - vienotība. Tomēr absolūti precīza realitātes pārcelšana uz skatuves nav iespējama, jo teātra valodai jābūt spilgtākai, spraigākai, aktīvākai un jāietver sevī kāda augstāka, metaforiska ideja un kāds vēstījums skatītājiem. Filma paplašina izrādes laiku un telpu, atsaucot atmiņā aktierus jaunu, nākotnes cerību pilnu puišu un meiteņu veidolā, kas asi kontrastē ar Latviešu mīlestības dzīvē strandējušajiem vientuļniekiem. Tas ir arī velna ducis, kas asociējas ar neizprotamu, noslēpumainu spēku klātbūtni. Uz nepasakāmo un neattēlojamo netieši norāda arī uzveduma ainu skaits. Skatuves strādnieku klātbūtne, aktieru līdzdalība rekvizītu izvietošanā, starpspēles ar vēstuļu un sludinājumu lasīšanu, prospekti u. Vieglāk to pieņemt kā režisora neiespringtu palūkošanos uz latviešu dažkārtējo stīvumu, liekulību, prakticismu un romantismu. Vārdu sakot, uz dažādiem mūsu tikumiem un netikumiem. "Lauku kluba" atmosfēru vairo divkārt izrādes gai­tā iestarpinātie muzikālie priekšnesumi, ko, tērpušies baltos kreklos, izpilda Andris Keišs ar ģitāru un kom­ponists Jēkabs Nīmanis, kas sēž pie sintezatora. Ieradums, kas pamatīgi sabojā privāto budžetu. Un pie tās, mīlīši, esam "vainīgi" visi - tie, uz skatuves, režisors un tie, kas smejas un raud aizkustināti. Visi Tavi stāsti vēsta par ilgām. Jo, lūk, ne jau vienkārši pa taisno: no galvas uz plauktu cepuri liek. Mūžīgām cilvēka ilgām - pēc mīlestības. Tā ir ikdienas telpa, ko var raksturot ar pāra skaitļa simetriju un pabeigtību. Pirmo reizi arī es varēju miermīlīgi vērot tos - savā ziņā atstumtos. Spilgtā Garās dzīves forma un negaidīti aktuālais un dziļais Latviešu stāstu saturs jaunajā JRT lielformāta projektā ir vainagojies ar izrādi, kurā vienlīdz svarīgi ir gan ko, gan kā dara Alvis Hermanis un aktieri. Šeit laikam jāpiebilst - manā skatījumā, jo pašai mājās ir runcītis. Kamēr acis slīd pāri tekstam, sievietes figūra vientuļa paliek lapas redzamajā, bet vīrieša - otrā, neredzamajā, pusē. Pārējiem atvēlēta horizontālā dimensija teritorijā, kas atrodas uz zemes. Veiksmīgs ir iestudējuma scenogrāfiskais risinājums, lieliski strādā grima un parūku meistari. Garā, garā, bet, vienalga, vienmēr tik īsā dzīve. Izjūtu arī - vientuļi dzīvo.

7 ikdienas paradumi, kas slepus grauj tavu veselību -

. Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ja pēctečus neviens nebrīdinātu par to, kas Tu patiesībā esi, visus Tavus dēlus un meitas viņi uztvertu kā tīru dokumentālu mantu. Vispār jāsaka - šovakar ļoti daudz esmu smējusies. Viens žests - un cepure var lepoties ar savu biogrāfiju. Sa­istībā ar pirmajiem diviem uzvedumiem presē tika rak­stīts par jauna teātra tipa manifestāciju, nodēvējot to par dokumentālo teātri jeb verbatimu. Bet iedvesmas objekts visos trīs gadījumos ir mūsdienu Latvijas dzīve un cilvēki. Cilvēki jūtas vientuļi, tāpēc visos iespējamos veidos cenšas atrast otru, ar ko dalīties savās domās, jūtās, ikdienas notikumos un arī gultā. Dažreiz pat nākas ieskatīties programmiņā, lai uzzinātu aktieri, kurš skatuves tēlā tik ļoti ir pārvērsts, ka pirmajā brīdī nav nemaz pazīstams. Taču pamatdoma ir viena – parādīt vidusmēra latviešus, kas ņemti tieši "iz dzīves". Izrādes darbības vietas ir līdz apnikumam pazīstamas - blokmājas tipveida dzīvokļa istaba, pludmale, kafejnīca, autobusa pietura, skola, slimnīca, estrāde, kultūras nams, mājas jumts. Skatītājam muguru pagriezuši, viņi stāv jūras krastā un lūkojas tālumā. Bet, kad beigās atklājās, ka vienam puisim mugursomā paslēpts mirušais četrkājainais draugs, kuru apglabāt nu abi dosies, biju atkal saviļņota. Pieļauju, ka vairāki izteicieni no izrādes jau pavisam drīz varē­tu folklorizēties, kā tas noticis ar Jāņa Streiča filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā tekstiem. tapšanas process līdzīgs kā abās iepriekšējās trīsdaļīgās latviešu epopejas daļās. Vecāko klašu skolnieks un viņa skolotāja īsos svārciņos. Sabiedrībai mūsdienās patīk ielūrēt pa durvju šķirbiņu otra dzīves telpā, viņa dvēseles dziļumos. Arī Mielava naivi sirsnīgais sentiments pieder pagātnei, tagadne ir Andris Keišs, kurš, ģērbies baltā kreklā, komponista Jēkaba Nīmaņa pavadīts, rūpīgi un atbildīgi dzied šlāgerus sarīkojumā Tiem, kam pāri trīsdesmit. Ideja laba un pieteikums daudzsološs, ņemot vērā, ka attiecību veidošana pati par sevi ir neizsmeļama tēma ikvienā no mākslas veidiem. Viņu vidu Ģirts Ēcis un Armands Reinfelds, kuri dažādu cēloņu dēļ vairs nav Jaunajā Rīgas teātrī. Lieliska izrāde, kurai ir tikai viena vaina – milzīgas pūles prasa biļešu gādāšana. Jā, tieši tā - kad saplūst dzīves un mākslas patiesība, ir tik ļoti labi un tik ļoti smagi. Taču šodien pilnīgi ļāvos Tavam piedāvājumam redzēt smieklīgo, kur vien var. Neilgi pirms fināla iemontēts videoklips, ko Alvis Hermanis uzņēmis pirms vairākiem gadiem - trim, bet varbūt četriem. Par laimi, neviens no viņiem nedz izrādē, nedz, šķiet, savā status quo Latvijas publiskajā telpā par vietējā mēroga Holivudas/Brodveja zvaigzni sevi neuzskata. Šīs izrādes tēma ir iepazīšanās sludinājumi. bibliofila dzīvoklītis blokmā­jā. Un, kā allaž, - profesionāls. Kumēdiņos, protams, var šo knifiņu izmantot. Teātris kārtējo reizi gājis savu labi iemīto un skatītāju pozitīvi novērtēto taciņu – piedāvāt nevis dramaturģisku darbu, bet gan dažādu cilvēku dzīves pārstāstus. Salīdzinot ar Garo dzīvi un Latvie­šu stāstiem, jaunu meistarības pakāpi tieši pārvēršanās prasmē sasniedzis Kaspars Znotiņš, kurš ari vairākos skatos šoreiz aiziet tālu prom no sava personiskā "es". Viņu izpildītās dziesmas – tautas sacerēti šlāgeri, kaislīgas, sentimentālas romances. Vientuļš vīrietis deju vakarā un Jaungada naktī tāda pati sieviete, kura tikai izfantazējusi savu partneri. Kad kārtējā aina beidzas, prožektori satumst, bet pēc tam dežūrgaismā skatuves strādnieki uznes un noliek mūsu acu priekšā citu prospektu kā jaunu gleznu, kas aizklāj iepriekšējo, kura netiek novākta. Mākslinieki ir tuvāk debesīm. Ar runām - par ziediem, laiku, ceļojumiem, par vientulības priekšrocībām, ja jau viņš grib zināt, vai vīrs esot. Tev jau ir raksturīgi pat par visnopietnākajām lietām runāt ironiski vai ar apslēptu smaidu. Šādu aktiermeistarības paraugstundu mūsu teātros neatceros redzējusi. Bet visi kopā viņi ir pārsteidzoši vitāli - kā jau īsti latvieši, kuri mīlestību nespēj iedomāties bez kora dziedāšanas, grāmatām piekrautas sekcijas un izlikšanās, ka viņi nemaz negrib to, ko grib. gadu latviešu estrādes stilā. Pirmā aina Sieviete ar āboliem risinās mākslinieka darbnīcā. Tas raisa asociācijas, it kā teātris kaut ko neatlaidīgi meklētu, urbjoties arvien dziļāk un dziļāk pašas dzīves, bet varbūt precīzāk teikt - nacionālā arhetipa - "failos" jeb dokumentos. Cilvēka dzīves robežsituācijas tiek pārtulkotas teritoriālās robežsituācijās. Vairākas epizodes notiek robežtelpā - pludma­le, kur zeme sastopas ar jūru, autoosta vai autobusa pietura, kur pieveiktais ceļa posms sastopas ar to, kas vel ir priekšā. Situācijās dominē sirsnība, nereti apjaušami varoņu traģiskie likteņi. Šķiet, arī dekorācijas rāda ironisku attieksmi pret vecās tradīcijas saglabājušiem teātriem, jo līdz šim A. Veidota un pirkta pasen, taču nav nobružāta, jo tiek lolota. Tomēr patiesībā viņš trāpa tieši desmitniekā tā, ka aizsitas elpa. Paldies visiem Taviem domubiedriem, plašajam kolektīvam, kas ar savu sirdsgudrību un roku meistarību veidoja šo uzvedumu, - Monikai Pormalei, Jēkabam Nīmanim, Sarmītei Balodei, Ilzei Trumpei, Krišjānim Strazdītam un visiem pārējiem. Varbūt tās arī ir padomijas atliekas, kaut drīzāk - temperamenta un prāta iedaba. Atliek vien apbrīnot talantu, ko izkopuši Baiba Broka un Vilnis Daudziņš, tēlojot pensionārus, kas satikušies Rīgas autoostā. Jo uz šī komēdijas viļņa izrāde turpinās visu vakaru, smiekliem un kariķējumiem šoreiz nomācot vispārinošākas un aptverošākas nozīmes vēstījumu. Līdzīgi kā Latviešu stāstos arī Latviešu mīlestībā izmantota reālu prototipu dzīves pieredze, taču šoreiz aktieri to bagātīgi papildinājuši ar pašu sacerētiem tekstiem un iztēlotām situācijām. Līdz atnāk viņas pavadonis un aizved dāmu, kas ir maiga un neuzbāzīga kā ābeļzieds. Bet vienīgi par mīlestību. Alvja Hermaņa sadarbība ar aktieriem šķiet esam tāda, pēc kādas savulaik ilgojās Olģerts Kroders, izsakot diskutējamu apgalvojumu, ka režijas teātris ir noplicinājis aktierus, iznīdējis viņos iniciatīvu un prasmi patstāvīgi strādāt. Izrādes prologā Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kas­pars Znotiņš apsēžas avanscēnā uz rindā noliktiem krēsliem un bezkaislīgi runā iepazīšanās sludinājumu tekstus. Būtu gana sāpīgi to uztvert kā A.Hermaņa diagnozi par latviešu iedabu. Pieteikties SMS kredītam. Brīžiem "iekož" un aizvaino. Kaspars Znotiņš sajūsmina kāda Kurzemes puiša lomā, arī tēlojot kaislību vētru un dzīves jēgas meklējumu nomocītu pusaudzi. Savukārt publika ļaujas priekam atpazīt savu vectēvu, onkuļu un lauku māsīcu raksturīgās iezīmes un tiek novesta līdz tādam pašvērtīgam stāvoklim, kad arī pacelts pirksts kļūst par intelektuālu aktu. Tāpēc jāatrod mehānisms, kā reālo dzīvi uz skatuves pārvērst par mākslu. Tas sasaucas ar ci­tiem labākajiem režisora darbiem - gan ar Revidentu, gan ar Garo dzīvi un Latviešu stāstiem. Virtuozais aktieru darbs, balansējot starp zibenīgu karikatūrisku masku maiņu un negaidītu dramatisku intonāciju, ir izrādes vērtība, ko šādā kvantitātē grūti iztēloties citos teātros. Perfekti šo naivisma tonalitāti izceļ Monikas Pormales iekārtotā telpa un Jēkaba Nīmaņa un Andra Keiša veidotais muzikālais fons. Nav arī viegli pateikt, kur velkama robeža starp dokumentu un iztēli, faktu un fikciju. Tu nemaz neesi solījies šovakar runāt par laimi. Bet es Tevi papildināšu - tā ir māksla. Nezinu, vai šāds bijis iecerētais efekts, bet uz skatuves uznesta netransformēta realitā­te zaudē artistiski pārveidotajai. Daudz zinoša, arī par to, ko toreiz neakceptēja valsts, - par latvju rakstnieku privātās dzīves gaitām un sāpēm, viņa vienmēr paklausīgi centusies "pareizo kursu turēt".

Rotājumu maģija: auskari, kas nes veiksmi un gādā par.

. Alvis Hermanis var droši uzticēties viņu mākai no dzīves impulsiem izaudzēt tēlu, notikumu un pat tekstu.

Penša izdzīvošanas rokasgrāmata - Vjetnama - Forums

. Par toreizējo naivā uztrau­kumā pukstošo sirdi, kad kluba "ballē" muzikanti izpil­da pirmo dziesmu, bet deju placis vēl tukšs, taču tūlīt, tūlīt viss sāksies, būs un notiks. Patiesībā, vērojot, ko šis sekstets dara uz skatuves, godīgi atzīšos, man mute no brīnumiem palika vaļā. īstenībā jau ari tās ir sava veida ,,dejas", kā savulaik par pretējo dzimumu satiksmi ciniski izteicies lielais zviedru naturālists Augusts Strindbergs, pievienojot klāt vēl baigo apzīmējumu "nāve". Ir vēl kāds aspekts, kas kopīgs visām JRT triloģijas daļām un kas visskaidrāk izkristalizējas tieši jaunajā izrādē. Katra epizode veido savrupu mikroizrādi, ko būtu iespējams spēlēt atsevišķi, tomēr visām kopā tām bez tematiskas radniecības piemīt arī estētiska vienotība.

Izrādē pārstāvēti raibi sabiedrības slāņi, visas vecuma grupas, atšķirīgu profesiju un interešu pārstāvji, pat dažādas seksuālās orientācijas cilvēki. Tiesa, arī nedod skaidru atbildi. Latviešu mīlestības prologā visi pieci aktieri sēž uz proscēnijā novietotajiem krēsliem viens otram līdzās un minūtes piecpadsmit lasa dažādus iepazīšanās sludinājumus, galvenokārt komiskus, smieklīgus, īpatnējus. Talkā tiek ņemtas ari parūkas, polsteri, grims, taču galvenais ir tas, ka ak­tieri pārvēršas ne tikai fiziski, bet ari psihiski - līdz ne­pazīšanai. Latvieši skumīgi ilgojas un tūļīgi rīkojas. Sajūsmina aktierspēle Daudzos dažādu vecumu un sociālo slāņu tipāžus atveido pieci JRT aktieri.

Ekstrasenss Šeps publicēja ieradumu sarakstu, kas padara.

. Latviešu mīlestības kompozīcija saspringst no konkrētā, līdz sīkākajai lingvistiskajai detaļai precīzā, uz vispārīgo - kulminējot teju miniatūram tautas eposam līdzīgā ainā Dziesmu svētkos. Bez tam dialogi ir lakoniski, un tie precīzi restaurē mūsdienu Latvi­jā lietoto leksiku un teikumu konstrukcijas. Perfekta iemiesošanās Arī šoreiz tāpat kā citās A. Kā arī latviešu cilvēcības pētniecība un studijas bez motivācijas. Šī melodrāma, lai arī kā tā līdzinātos komēdijai, paņem ar savu smeldzīgo izmisīgo intonāciju. Varētu domāt, ka izrādē viss ir ne tā - gan cilvēki nav pietiekami skaisti, gan muļķības gvelž. Uz prospekta re­dzama jūra vasarā vai ziemā, autobusa pietura ar uzrakstu ,,Pēc pieprasījuma", istaba ar grāmatu plauktiem gar sienām, brīvdabas estrāde. Tie ir kā pazaudētas baltās kurpītes. Brokas klusējošai abortniecei, klāstot savus "veik­smīgās" dzīves plānus. Skatītājs, kurš aizdomāsies par izrādes veidotāju pieteikumu, proti, ka izrāde ir par mums pašiem un par sasāpējušo vientulības tēmu steidzīgajā laikā un sabiedrībā, kur cilvēks cilvēkam velta aizvien mazāk laika, - viņam, iespējams, raisīsies zināmas pārdomas. Tas ir ļoti grūts stils, kas no aktieriem prasa neiedomājamu precizitāti - burtiski balansēšanu uz naža asmens, lai izrāde neiekristu vai nu izņirgšanas vai sentimentalitā­tes grāvī. Pārējais uzgleznots un veido notiekošā fonu. Arī izrādes valodas telpā drūzmējas vārdi, kas cilvēkus šķir un attālina. Situācijas ir dažādas, tomēr visas vieno caurviju motīvs – cilvēkiem ļoti nepatīk vientulība, viņi alkst mīlestības, nereti primārās nav seksuālās tieksmes, bet gan vēlme būt kopā, parunāt, ja nepieciešams, palīdzēt, sajust otra atbalstu. Taču, manuprāt, tas nav iz­rādes trūkums, bet apzināta režisora koncepcija, kas uzvedumu komponē ne pēc teātra, bet pašas dzīves likumiem, kur taču ari par gaidāmo galu neviens netiek iepriekš informēts

Comentarios