Kā nenonākt bankrotā pēc slimnīcas apmeklējuma?

No kņaza viņš nekautrējās ne druskas, it kā viņš būtu viens savā istabā, tāpēc ka ne mazākā mērā neņēma viņu nopietni. Kā atbraucu, tā tur nokļuvu. Abiem, abiem uzreiz! Nu, te, gluži dabiski, apkampieni un savstarpēja augstsirdības cīņa. Tanī rītā, kurā sākās mūsu stāsts, visa ģimene bija sapulcējusies ēdamistabā un gaidīja ģenerāli, kas bija solījies ierasties pusvienos. Acis viņam bija lielas, gaišzilas un vērīgas; to skatienā vīdēja kaut kas lēnīgs, bet smagnējs, tāda dīvaina izteiksme, pēc kuras no pirmā acu uzmetiena varēja nojaust, ka cilvēks slimo ar krītamo kaiti. Katrā ziņā viņa nekādi neuzskatot sevi par vainīgu, un lai labāk Gavrila Ardalionovičs dabū zināt, uz kāda pamata viņa nodzīvojusi visus šos piecus gadus Pēterburgā, kādās attiecībās ar Afanasiju Ivanoviču un vai daudz sakrājusi mantas. Aglaja viegli paspieda kņazam roku un izgāja. Aglaja auksti, cieši, mierīgi raudzījās viņā, nenovērsdama acu, un vēroja viņa samulsumu. Tā ar mani notiek; gluži kā bērns. Kā nenonākt bankrotā pēc slimnīcas apmeklējuma. Kakla saite no sudraba, ar devīzi. Ģenerālim bija ziedoša ģimene. Vai zināt, te jānotēlo viss, kas bijis iepriekš, viss, viss. Es, starp citu, tūlīt toreiz ņēmu uz grauda, lai citu darīšanās nejaucas. Neizmērojams niknums sagrāba Gaņu, un viņa trakums izlauzās uz āru bez jebkāda ap valdījuma. Es gan, atzīstos, nebūtu palicis arī aicināts, ne jau diezin kāpēc, tikai tā.

Varat pusdienot kopā ar mums, varat arī savā istabā, kā jums tīk. Es varbūt dažreiz ļoti savādi runāju. Nu, tagad jau pilnīgi pietiek! Gaņa iekaisa ar katru vārdu un bez mērķa soļoja pa Istabu. Viņš grib, lai es viņam simt tūkstošu vietā dotu cerību uz sevi. Viņas droši vien kaut ko sadomājušas, bet viņas jūs jau mīl. Ģērbies viņš bija mazliet netīrīgi. Taču arī Toekis pats, būdams ārkārtīgi liels egoists, saprata, ka te viņam nav ko meklēt un ka Aglaja nav viņam nolemta. Vēl mazliet, un viņš varbūt sāktu spļaudīties, viņš jau tā bija satracināts. Es pilnīgi atguvos no šīs tumsības, atceros, vakarā Bāzelē, iebraucot Šveicē, un mani pamodināja ēzeļa brēciens pilsētas tirgū. Visumā viņa izskats bija diezgan nekaunīgs. Reizēm bija tikpat jautri kā agrāk; tikai, šķiroties līdz rītam, viņi sāka mani cieši un sirsnīgi apkampt, kas agrāk nebija noticis. Tiesas nu gan kā jau tiesas. Iznāk tā, ka viņām tas ir negods. Viņš pabeidza, piegāja pie galda un pasniedza savu lapu. 7 Bagātu cilvēku paradumi kas tev noteikti jāzina. Lejā pie kāpnītēm viņš bija ļoti bāls, bet, kad uzkāpa un nostājās uz ešafota, kļuva pēkšņi balts kā papīrs, gluži kā balts rakstāmpapīrs. Ģenerālim ļoti iepatikās, tāpēc viņš to atcerējās. Tēvs sacīja, ka jūs esot kaligrāfs. Visas trīs atkal sāka smieties. Pēc vecāku nāves kņazs palicis vēl gluži mazs bējns, visu laiku pavadījis un audzis sādžās, jo arī viņa veselībai bijis vajadzīgs lauku gaiss. Ja viņš nokavētos kaut minūti, viņam tūlīt sūtītu pakaļ; bet viņš ieradās akurāti. Joprojām skaļi smējās tikai Ferdiščenko. Bet pēc Jūsu pateiktā vārda es uzņemšos atkal savu nabadzību, es priecīgs atkal pacietīšu savu izmisuma pilno stāvokli. Starp vectēviem un vecmātēm varētu vēl saskatīt attālāku radniecību. Jā, man prātā stāv arī kņaziene. Mani vienmēr interesējis, kā cilvēki zaudē prātu un pēc tam atkal izveseļojas. Te viņa, šķiet, nolēma piekāpties brāļa priekšā un tikko manāmi uzsmaidīja Nastasjai Fiļipovnai. Pirms desmit minūtēm, kad ienāca Nastasja Fiļipovna, viņš bija tik pārsteigts, tik satriekts, ka pavisam piemirsa iespējamo Ardaliona Aleksandroviča parādīšanos uz skatuves un nebija devis nekādus rīkojumus. Kņazs sāka klausīties mazliet neticīgi. Tikmēr Nastasja Fiļipovna izskaidrojās ar Gaņu: vārdu tika sacīts ļoti maz, it kā no tā ciestu viņas tiklība. Iesmējās arī melnīgsnējais. Viņš izgāja caur zāli priekšnamā, lai nokļūtu koridorā un no tā savā istabā. Ne viena, ne otra itin kā neizpauda visu savu domu. Tas likās apbrīnojami, jo vairāk tāpēc, ka visi zināja viņu tēva ievirzi, raksturu, mērķus un vēlmes. Protams, ja tiks sekots likuma garam, nevis likuma burtam. Visas konfrontācijas rādīja, ka šis ir tas pats, gluži tas pats ierindnieks Kolpakovs, kas pirms pusgada tika apglabāts, noturot parasto parādi un bungām rībot. Pirmajā mirklī, kad viņš tai atvēra durvis, viņš bija bāls, tagad pēkšņi sārtums ielija viņam sejā. Kambarsulainis ar līdzjūtīgu ziņkāri sekoja viņam, tā ka pat acis nenovērsa; varbūt arī viņš bija cilvēks ar iztēles spēju un mēģināja domāt. Viņš tūlīt to pazina pēc ģīmetnes. Cilvēkos man varbūt būs garlaicīgi un grūti. Tēvs tad nu mani augšā ieslēdza un veselu stundu deva mācību. Arī naudas varai viņa nepadevās un, lai gan pieņēma viņai piedāvāto komfortu, tomēr dzīvoja ļoti pieticīgi un gandrīz neko nebija šais piecos gados sakrājusi. Vispār viņš atstāja diezgan patīkamu iespaidu. Man pa naktīm patika klausīties tā šalkās; tādos brīžos man dažreiz uzmācās liels nemiers. Piere bija augsta, bet šaura; pelēkajām, diezgan lielajām acīm dažreiz bija visnegaidītākā izteiksme. Ģenerālis cieši raudzījās uz Gaņu; Gaņas samulsums viņam, acīm redzot, nepatika. Ir bijuši gadījumi, ka jau rīkle pārgriezta, bet viņš vēl cer vai bēg, vai lūdzas. Apmeklējums likās ārkārtīgi dīvains. Kolpakovs dodas uz kazarmām, nogulstas uz lāvas un pēc stundas ceturkšņa nomirst. Lūk, kāpēc viņš briesmīgi nevēlējās tanī rītā, ar ko mcs sākām stāstu, doties brokastot ģimenes klēpī. Dzelzceļa stacija bija no mūsu ciemata kādu versti. Aglaja pavērās portretā tikai kā garām ejot, piemiedza acis, pastiepa apakšējo lūpiņu, atgāja nost un apsēdās maliņā, rokas salikusi. Es vēl neesmu tāda muļķe, kā izliekos un kā meitenes mani grib iztēlot. Bet kņazs klusēja un bija nopietns; visas gaidīja, ko viņš atbildēs. Dievs taisni tā aprēķinājis. Te pēkšņi kāda gadījuma pēc lieta paātrināta. Viņa pēkšņi parādīja neparastu apņēmību un atklāja gluži negaidītas rakstura īpašības. Un tomēr līdz šim laikam viss mūsu mājās tikai uz to balstās, ka pēdējais vārds vēl nav pasacīts, bet negaiss nāks. Panaivs, bet pie pilna prāta, viscēlākā nozīmē, protams. Tagad viņš piedalījās un viņam bija visai svarīga loma dažās solīdās akciju sabiedrībās. Bez tējas, kafijas, siera, medus, sviesta, speciālām pankūkām, ko ļoti cienīja pati ģenerāliene, kotletēm un cita tika pasniegts pat spēcīgs, karsts buljons. Bija zināms, ka viņas stipri mīlēja cita citu un cita citu atbalstīja. Bet šai brīdī viņš pēkšņi vieSistabā taisni sev pretī ieraudzīja Nastasju Fiļipovnu. Visi, kā likās, bija nepieciešami viens otram, lai ienāktu; nevienam atsevišķi nepietiktu drosmes, bet visi viens otru it kā bīdīja uz priekšu. Un dzirdiet, mīļais: es ticu, ka dievs jūs taisni manis dēļ no Šveices atvedis uz Pēterburgu. Viņš zina to pilnīgi droši! Bet viņam ir netīra dvēsele: viņš zina un nevar izšķirties; viņš zina un tomēr prasa garantiju. Pavliščeva kungs, kas mani tur uzturēja, priekš divi gadiem nomira; tad es rakstīju šurp ģenerālienei Jepančinai, savai attālai radiniecei, bet atbildes nesaņēmu. Kņazam durvis atvēra sulainis livrejā, un viņam ilgi nācās izskaidroties ar šo cilvēku, kas no paša sākuma uzlūkoja viņu un viņa sainīti aizdomīgi. Visi, kā jau tas parasti notiek, bija noguruši, visiem pa nakti plaksti kļuvuši smagi, visi izsalušies, visiem sejas bāli dzeltenas, pelēcīgas. Viņš bija acīm redzami satraukts. Visu šo sarunas laiku melnīgsnējais jauneklis žāvājās, raudzījās bez mērķa logā un nepacietīgi gaidīja, kad būs galā ceļojums. Jauneklis sāka šķielēt uz kņazu. Tagad viņš parādu cietumā iekārtojies, bet toreiz ir Armansu, ir Korāliju, ir kņazieni Packu, ir Nastasju Fiļipovnu bija gadījies iepazīt un vēl daudz ko bija gadījies iepazīt. Lieta tā, ka Afanasijam Ivanovičam tanī laikā bija,jau piecdesmit gadu un viņš bija augstākā mērā solīds un nosvērts cilvēks. Vidējā, Adelaida, liela smējēja, neizturēja un sāka smieties. Beidzot abi izgāja uz ielas, kņazs ar savu sainīti rokā. Kambarsulainis vilka viņam nost kažoku. Un Afanasijam Ivanovičam dārga bija viņa slava šai ziņā. Kņazs ievēroja, ka viņu no visām pusēm aplūko ar sevišķu uzmanību. Izbrīns, ar kādu visi raudzījās kņazā, neturpinājās ilgi: Nastasja Fiļipovna parādījās vieSistabas durvīs pati un atkal, ienākdama istabā, viegli atgrūda kņazu. Jums var parādīt nāves sodu un parādīt var mazo pirkstiņu, jūs no viena un no otra vienlīdz teicamu domu secināsiet un turklāt vēl būsiet apmierināts. Nastasjas Fiļipovnas dzimšanas dienas priekšvakarā viņš bija kā drudzī, lai gan veikli to slēpa. Mundrs un cerību pilns viņš devās uz dažām dienām uz apriņķa pilsētiņu, lai satiktos un, ja iespējams, vienotos galīgi ar kādu no saviem galvenajiem kreditoriem. Neviens jūs, Gavrila Ardalionič, netur, neviens ar varu lamatās nevelk, ja vien jūs te saskatāt lamatas. Vajadzēja, lai Aglajas vīrs būtu pati pilnība, nemaz nerunājot par bagātību. Gaņa palūdza izstāstīt sīkāk; kņazs izstāstīja. Var vara Ardalionovna bija diezgan ātras dabas, un brālītis nereti pat baidījās no šīs ātrās dabas. Gaņa stāvēja kā apstulbis uz vieSistabas sliekšņa un raudzījās klusēdams, neliegdams ienākt zālē citam pēc cita cilvēkiem desmit vai vienpadsmit, kas sekoja Parfenam Rogožinam. Es gribu pilnīgi pārliecināties un, kad ar veco kņazieni Belokonsku tikšos, viņai par jums visu pastāstīšu. Dzīvoja viņa lielākoties vientulīgi, lasīja, pat mācījās, mīlēja mūziku. Gaņa atkal zobgalīgi paskatījās viņā. Mēs, protams, norēķināsimies, un, ja jūs esat tik atklāts un sirsnīgs cilvēks, kāds liekaties pēc runas, tad pārpratumi arī šai ziņā mums nevar rasties. Bet, kamēr jaunā Nastasja Fiļipovnai skaļi smējās un visu to izklāstīja, Afanasijs Ivanovičs visu apdomāja klusībā un cik spēdams centās sakārtot mazliet izkliedētās domas. Meitas nāca klāt ar viņu saskūpstīties: tās gan nedusmojās uz viņu, tomēr arī te bija jūtams kaut kas neparasts. Viņš nosēdās taisni pretī Nastasjai Fiļipovnai un ar glaimīgu vaibstu lēnām un efektīgi pievilka viņas pirkstiņus pie savām lūpām. Jaunekļa seja bija tomēr patīkama, smalka un kalsna, taču ļoti, ļoti bāla, šobrīd pat nosalusi zilgana. Kā nenonākt bankrotā pēc slimnīcas apmeklējuma. Turklāt jūs, kolīdz sāksiet stāstīt, nebūsiet vairs filozofs. Kņazs kliedz: tava! Es kliedzu: tava! Vārdu sakot. Māsai vismaz to stingri pateicu, mātei dzirdot. Ar auskariem steidzos prom pie Zaļoževa: tā un tā, iesim, brāl, pie Nastasjas Fiļipovnas. Lieliski, bet gadījums negaidīts, gandrīz neiespējams. Tagad jums varbūt pat sekretārs nav jāgaida, bet ejiet un piesakiet pats. Māsas pat bija nolēmušas, pie tam bez sevišķiem liekiem vārdiem, ka no savas puses atteiksies, ja būs vajadzīgs, par labu Aglajai: Aglajai pūrs bija paredzēts kolosāls, vēl nedzirdēts. Bet, ja runājam par tēviem un vectēviem, tad tie bijuši pat viensētnieki. Kņazs pasniedza viņai albumu. Un tāpēc, ja es tagad kaut ko vēlos, tad tas ir vienīgi tavā labā. Apprecēties viņas nesteidzās; zināmus sabiedrības slāņus viņas gan augsti vērtēja, tomēr ne pārāk.. Gluži piedzērušu tomēr nebija; toties visi likās stipri iereibuši. Gaņa jautājoši paskatījās viņā. Es jūs brīdinu tīšuprāt; ja dzīvosiet pie mums, tik un tā kļūsiet par liecinieku. Bet, dieva vārds, man nav nekāda īpaša nolūka kā vien prieks iepazīties. Vidējai bija divdesmit trīs gadi, bet jaunākajai, Aglajai, tikko palikuši divdesmit. Tādas runas tūdaļ kļuva par vārīgu vietu visiem ģimenes locekļiem. Un arī vecuma ziņā ģenerālis Jepančins bija, kā mēdz sacīt, pašā spēka briedumā, tas ir, viņam piecdesmit seši gadi un ne vairāk, kas katrā ziņā ir ziedošs vecums, kad tikai sākas īstenā dzīve.

ī - Latvijas Republikas Saeima

. Atceros: mani mocīja neciešamas skumjas; man pat gribējās raudāt; es tikai brīnījos un bažījos; briesmīgi mani ietekmēja tas, ka viss bija svešs; to es sapratu. Mājas scēnas jau pārāk daudz no viņa bija prasījušas. Viņa āriene, gan dažā ziņā nevīžīga, vēl arvien bija diezgan pieklājīga, ko viņš pats zināja ļoti labi. Kņazs pēkšņi apklusa: visas gaidīja, ka viņš turpinās un izdarīs kādu secinājumu. Tā ir lepna seja, briesmīgi lepna, un es nezinu, vai viņa ir laba. Viņa bija ļoti pievilcīga, lai gan ne tik efektīga. Mēs tā uzplijāmies abi, ka piespiedām. Kad kņazs apklusa, visas viņā noraudzījās jautri, arī Aglaja, bet sevišķi Ļizaveta Prokofjevna. Nastasjas Fiļipovnas priekšā stāvēja pats ģimenes galva, ģenerālis Ivolgins. Arī jums, Aleksandra īvanovna, seja skaista un ļoti mīļa, bet varbūt jums ir kādas slepenas skumjas; nav šaubu, ka jums ļoti laba sirds, bet jūs neesat jautra. Man likās, ka es vienmēr būšu tur, bet es beidzot redzēju, ka Šneiders taču nevarēja uzturēt mani, un te atgadījās kāda tik svarīga lieta, ka Šneiders pats steidzināja mani braukt un uzņēmās par mani atbildību, kamēr aizkļūšu līdz šejienei. Kņazs vēlāk dabūja zināt, ka šis kungs it kā aiz pienākuma uzņēmies pārsteigt visus ar oriģinalitāti un jautrību, bet viņam tas nekad nav izdevies. Viņu attiecības acīm redzami kļuva arvien sliktākas. Tas ir, turpinu smēķēt, es aizsmēķēju agrāk. Numurā apmesties paspēšu arī vakarā. Ģērbjos izbrīnījies; neviens nerunā ne vārda; es visu saprotu. Viņa cieši paspieda kņazam roku, draudzīgi un laipni uzsmaidīja viņam un izgāja. Kņazs ziņkārīgi aplūkoja Rogožinu; likās, ka viņš šai brīdī bija vēl bālāks.

Kas jauns Latvijā? Nr. 555: 2009. g. 5. aprīlis - 4. maijs

Comentarios