Kā sadzīvot taupīgajam un izšķērdīgajam?

Par vienīgo reālo dievu es uzskatu Esamību, kas radījusi un vada šo diženo visumu. Katru dienu šis radījums skaita pātarus, mēģinā­dams izkaulēt palīdzību, žēlsirdību un aizsardzību, un lūdzoties tic un cer, kaut gan līdz šim laikam viņa lūgšanas visas līdz pē­dējai palikušas bez atbildes. gadā aizbrauca no Hanibalas, sirdī dziļi nīzdams «melnsvārčus». Abi ar veco bieži jo bieži nopūtāmies. Nosacījumi. Viņš mani nodeva, tomēr es viņu ne­vainoju, manuprāt, šī īpašība piemīt visam viņa dzimumam, un viņš taču šo dzimumu nav radījis. Kopš tā laika šo šķirni nelaiž pār­došanā, iekāms neapstrādā tintes fabrikā, un šī apstrāde apbrī­nojami iedarbojas kā uz tinti, tā cigāriem. Piemēra pēc ņemsim jaunu māti, kas pa­zaudējusi bērnu un… - Cst! - Sendijs pacēla pirkstu. Biju samulsis, pa­reizāk sakot, galīgi apstulbināts. Dievs un Svētais Gars ir viss, matērija nav nekas. Noliku zemē sausu koku un ņēmos ar otru rīvēt tajā cau­rumu. Viņš baidījās, ka Žanna, gribēdama izbēgt no sārta, noraus apsaitēs un noasiņos. Mans tēvs pavēlēja pirmajam ministram par pienācīgu sagaidīšanu rū­pēties. Sa­ņēmis uzkabi, uzmaucu oreolu galvā un, ielūkojies spogulī, gan­drīz palēcos aiz laimes līdz griestiem. Kad un kam vajadzētu tērēt savus iekrājumus?. Cilvēka redze, oža, dzirde, orien­tēšanās spēja ir gaužām nožēlojamas. Sātana zibenīgais domas lidojums pārvērta apkārtējo mežu par Ēdeni. Uzcēlu četrus mazus dievnamiņus: musulmāņu mošeju, indiešu pagodu, ebreju sinagogu un kristiešu katedrāli - un nostatīju tās blakus. Taču Žanna visos šajos ilgajos drūmā ieslodzījuma mēnešos nebija redzējusi savā tuvumā ne­vienu sievieti. Pēkšņi pie manis pie­nāk smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa lietas. Varviks bija skarbs un rupjš cilvēks, kas nepazina līdzjūtības. Manuprāt, iepriekš minētā prasība būtu loģiska. Es nolasu zinātnieka domas un vienā mirklī aptveru visu, ko viņš uzrakstījis sešdesmit gados.

Ā atsauksmes – sūdzības

. Tāpēc uzdzer­sim, lai tā plauktu arī turpmāk! Uzdzersim, lai tā neiznīktu! Uzdzersim, lai… Daudz mazāk Tvens mums pazīstams kā reliģijas kritiķis. Šobrīd viņi savu nostāju mainījuši un runā ko citu. Man bija vaja­dzīgs daudz kas, bet līdz šim nebiju varējis to dabūt; toties ta­gad, uzzinājis, kā to dara, taisījos atlīdzināt sev par visām cie­šanām un palūgt vēl ko. Grāfs Varviks un angļu kardināls Vinčesters atsteidzās uz pili un aizsūtīja pēc dziedniekiem. Kā arī zīdītāja iedīgļus, tikai tie attīstījās vē­lāk. Sacīja, ka viņiem esot sfēras - pilnības pakāpes; viņš uzrādot teicamas sekmes un esot jau pārcelts otrajā pakāpē. Raksti, kas to attaisno, palika, mainījās vienīgi taktika. Man gribētos, ka mums to būtu kādi pieci vai seši. Nevienam neizdodas izlocīties, - vienīgais glābiņš ir atzīt šo vainu, ar mazākiem meliem cauri tikt nav iespējams. Un dali to laupījumu uz pusi starp tiem, kas karā gājuši un ir kāvušies, un starp visu draudzi. Taču rakstnieka ģimenes apstākļi izveidojās tā, ka viņam nebija iespē­jams paust savas domas atklāti. Viņa vēsture ir ārprātīga cilvēka fantastiskais dzīves stāsts. Kāds sīkums manā uzvedībā satrauca māti: viņa paveda mani sānis un noraizējusies ņēmās iztaujāt. Gaiļi tur sev harēmus, taču tas notiek ar viņu konkubīņu piekrišanu; tāpēc te nav nekā ļauna. Tomēr tā arī neviens nekad nesaprata, kā var pa īstam iedzīvoties bagā­tībā. Un zuduši Noasa vainas dēļ. Sāc mācīties Dievišķo Zinātni! Izlasi to no sākuma līdz galam. Ja netīk šis nosaukums, sakiet - pēcnāves veltes. Tagad es jūs iepazīstināšu ar Mirstīgā Gara Zinātnisko Definīciju. Sieviete medijs kvēloja nemākslotā sašu­tumā. Turpretī, manuprāt, tik daudz pūsties ir bezgala nogurdinoši. Uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un es drīz palūdzu vienu no tiem paturēt manas lietas - tikai uz brītiņu - un atkal kļuvu par brīvu cilvēku, un jutos laimīgs līdz bezjēdzībai. Tagad četru gadu vecs bērns lieliski zina to, par ko mums vēl nebija ne jausmas trīsdesmit gadu vecumā. Ja šo piezīmju varonis būtu kāds no pirmajiem izredzētajiem - viens no divpadsmit apustuļiem, viņš neparko negribētu pievienoties pārējiem, jo nespētu panest zivju smaku, kas vēdīja no dažiem viņa biedriem, kuri bija at­nākuši no Galilejas jūras krastiem. Tikai mirušiem ļauts sacīt patiesību. Abi dzīvoja trūcīgi un arī tagad vēl ir nabagi, bet tikpat laimīgi kā daudzi, kas par mantas trūkumu nevar sūdzēties. Vi­ņam aiz muguras līkņājās kāds zilzeķis, kas bieži sev plaukstās spļāva un par ķērāju dēvējās. Taču amerikāņiem nebūtu par ļaunu, ja viņi apzinātos, ka tieši tādu pašu bībeles tulkojumu mums ik svētdienas sludina no baznīcu kancelēm un ka tas sludināts jau daudzām mūsu senču paaudzēm. Cik var spriest, viņam nekad nav ienācis prātā, ka cilvēka nepareizajā rīcībā nav vai­nojams neviens cits kā viņš, jo cilvēks rīkojas tikai saskaņā ar iedabu, ko dievs viņam uztiepis. Tātad Ādams un Ieva tagad zināja, kas ir ļaunums un kā to darīt.

Viņš radīja vīrieti un sievieti un nometināja tos kopā ar ci­tiem radījumiem skaistā dārzā. Jau simtiem gadu baznīca no nepievilcīgiem faktiem fabricē tīri izskatīgu morāli. Tad es ņēmos tās apmētāt ar māla kukuržņiem un sviedu tik­mēr, kamēr galīgi noguru, taču panākumu kā nebija, tā nebija. Jaunākais radījums ir tieši tikpat ķēmīgs, kāds sākumā bija vecākais: tā ādas krāsa atgādina jēlu gaļu ar jocīgu, pelēkdzeltenu nokrāsu, kamēr galva arī šim ir ārkārtīgi neparastas formas un bez mazākām pazīmēm, ka uz tās varētu augt vilna. Tādējādi tai nepār­protami trūkst jebkuras oriģinalitātes.» Tā Marks Tvens secina «Vēstulēs no Zemes». Tas bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Mēs neviļus salīdzinājām savus likteņus ar viņējo; brīvību un saules gaismu - ar viņas cietuma važām un tumsu; mūsu draudzīgo kopību - ar viņas vientulību; visu, kas darīja mūsu dzīvi skaistu, - ar viņas smagajiem zau­dējumiem. Mēs sasienam tos kopā un izlietojam kā pretvēju, lai aizkavētu bezdievīgu cilvēku kuģus, taču kaut cik iespaidīga vēja radīšanai vajag tik daudz vārdu, ka mēs nekādi nevaram atļauties tos apmaksāt. Viņš pacēla vienu oglīti, lai labāk apskatītu, bet, kā re­dzams, pārdomāja un nolika atpakaļ. Tās skraidīja šurp un turp, skatījās uz dievnamiem, bet iekšā nelīda. Gribējās no viena iztaisīt izbāzni savai kolekcijai, bet viņa nez kādu ap­svērumu dēļ tam pretojās. Tādējādi Ābels ir ilgi ceļā, taču, kā Ādams saka, «tik un tā pienāk precīzi pēc saraksta». Tāda bija reliģija, kas iemājoja cilvēku sirdīs; bez tās ne­varēja dzīvot, jo tā pati dzīvoja; reliģija bija cilvēks un cil­vēks - reliģija. Universitātes sūtņi nogādāja lē­mumu Ruānā, atnesdami arī vēstuli Košonam, kurā bīskaps tika dāsni ap­veltīts ar uzslavām. «To tu vari stāstīt zīdaiņiem.» Nerimdamies paļāt nepotismu, viņš aizrunājās galīgi purvā. Kā sadzīvot taupīgajam un izšķērdīgajam. Vairākumam cilvēku dzīves ceļš ievirzās tā, ka prieku un bēdu kausi sver vienādi. Taču tanīs dienās federālā gubernatora krēslā sēdēja kāds Kamings, kurš aiz dīvainas vēlēšanās paspīdēt ar savu objektivitāti visādi aizstāvēja mormoņus pret taisnās tiesas prasībām. Satans izteica dažas apbrīnas pilnas piezīmes par zināmām asprātīgam Radītāja izdarībām, taču nebija grūti viņa slavināju­mos saskatīt sarkasmu. Man liekas, šim radījumam vairāk par visu pasaulē patīk atpūsties. Ja naktī pamostos, tie jau ir kaujas gatavībā un gaida, un izklaidē mani līdz pat rītam. Taču par tādiem sīkumiem mums bija maza bēda, un tā mēs sakrājām lielu un daiļskanīgu vārdnīcu, aplam neraizēdamies par līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību to darījām. Jaunais radījums apgalvo, ka vajagot ti­kai pamest skatienu uz dodo, un tūlīt varot redzēt, ka tas esot «izspļauts dodo». Te nu jums ir piemērs cilvēka «spriešanas spējām», kā viņš tās dēvē. Tā nu arī palicis līdz šai dienai: pirmajā punktā Universitāte atzina Žannas garus par velniem, desmita­jā - par eņģeļiem, un šīs nesaskaņas nekādi nav novēršamas. Šis fakts raksturo dievu spilgtāk par spilgtu. - Pārāk ilgi būs jāatkārto viens un tas pats. Var jau būt, tikai tad viņš savus tūkstoš gadus pagaidījis, pirms to izdarījis. Par algu neraizējieties, es visu nokārtošu. Bet nez vai tomēr tā ir! Droši vien es patiešām esmu pieaudzis viņa sirdij. Senos laikos ievērojamo ļaužu vidū pagadījušies daži tra­koti manīgi. Mēs re­dzējām, kā gadsimtiem ilgi kristīgā ticība un civilizācija soļoja rokrokā, «atstādamas aiz sevis badu, iznīcību, nāvi un citas pro­gresa pazīmes», - kā teica Sātans. Viņa nolēma, ka mēs varot organizēt piena fermu, un lūdza mani palīdzēt brontozauru izslaukt. Amerikā viņus gaida īsts līdums, te pietiks ko darīt vēl daudziem simtiem un tūkstošiem misionāru, un viņu rīcības joma kļūst jo dienas jo plašāka. To neaizmirstiet un paturiet prātā. Tā teica Noass, un viņš gatavojas.» «Uzskatu, ka šie Likumi pierādīti. Šī ziņa tika tautai nesta, un nu visā pilsētā līksmas klaigas dzird. Zināšanas iegūstamas sūrā darbā; nekas mums nekrīt klēpī no debesīm. Vienā no Divpadsmit Punktiem bija apgalvots: viņa pati atzinusies, ka draudējusi ar nāvi tiem, kas nav viņai pakļāvu­šies. Jo kristietis uzskata, ka ikvienu vārdu šai grāmatā dik­tējis dievs - tas pats, par kuru jums jau stāstīju. Notika nosvērša­nās uz vienu vai otru monarhijas formu; sākumā par to runāja čukstus, vēlāk jau drošāk. Turks un ķīnietis nopirks no viņiem šaujamos rīkus, lai būtu ar ko nogalināt misionārus un jaunatgrieztos kristiešus. Taču visam savs laiks; nav ko steigties. Tad nu tā ir nodarījusi visu postu, ko vien varējusi nodarīt, un būtu atbrīvojama no sava pienākuma. Turpat blakus plēnēja ari pirkstis. Te viņš neko nevar līdzēt; tā ir iekārtots juceklis, kuru viņš dēvē par savu saprātu. Mēness gan arī šoreiz noripoja zemē un nokrita, taču tas mani neskumdināja: kad ir tādi kaimiņi, nav ko uztraukties - viņi uzkārs mēnesi atpakaļ. Misis Horra bija dāma pusmūža gados, dzimusi Jaunajā An­glijā, un stingri ievēroja visus savas dzimtenes likumus un pa­ražas. Viņi nevarēja atcerēties, kur un kad māsa noklīdusi. Vārdi allaž ir vieni un tie paši, skaitā apmēram desmit. Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām. Deviņi vīri, savus kāju ikrus sarkanā ietērpuši, cīnījās pret otriem deviņiem, kuru ikrus zilas zeķes sedza. Kredīti Ziemassvētku dāvanām. Taču ne ar vienu no tiem franči nelepojas tā kā ar savu nesalīdzināmi burvīgo sv. Sī ir piemī­līga jaunava un kautra. Un mēs zinām, ka, būdami uzticīgi iekš Kristus, mēs šķīstīsim savas drānas no visu ļaužu asinīm un nevainīgi stāsimies Kristus troņa priekšā un mūžīgi paliksim pie viņa debesīs. Palūkojieties, ko viņš atzīst un cik dīvaini uz šo atzinumu pamata secina. Rāpulis joprojām sēž kokā.

V

. Varēja tecināt pret koku, varēja apgānīt savu māti, va­rēja laist paša biksēs un tikt cauri ar veselu ādu, bet noslapināt sienu - tā nu nedrīkstēja; tas nozīmēja aiziet pārāk tālu. Teicu, ka Pirmā Cilvēka slava būs mūžīga un ka nāks laiks, kad tā vārds, kurš ar viltu piesavinājies ūdens lejupteces likuma atklājēja godu, pazudīs no Zemes virsas, iz­kūpēs kā dūmi un taps aizmirsts. Ja mācēsiet ieviest litur­ģijas meldiņā patīkamu dažādību, tad nešaubos, ka tas pievēr­sīs Jums ticīgo uzmanību vairāk par daudziem citiem Jūsu talantiem. Vienā pusē Baala priesteru kā melna debess, i ābolam nav kur nokrist, otrā pusē šurp un turp staigā īzāks, viens kā koks, gatavojas cīņai. Galu galā lācim nemaz nav jābūt astei, lai tas kļūtu bīstams apkār­tējiem. Ja to izdosies pierādīt, tad šis fakts liecinās, ka francūzis ir augstāka būtne par komanču

Comentarios